Katrs cilvēks ar savu līdzdalību veido skaistu lāpu uguņu rindu, kas tumsā tiešām izskatās apbrīnojami skaisti, un par emociju skaistumu, kas rodas, nemaz nav jēgas runāt, jo to tik vienkārši aprakstīt nevar, tas ir jājūt. Ir daudz pasākumu un notikumu, kuros pietiktu tikai ar mūsu līdzdalību. Ir jāiet un ir jādara!
Tātad es varu secināt - kamēr vien mēs esam dzīvi, mums ir kājas un rokas, varam kustēties, runāt un cīnīties par sevi (un to darīt arī par tiem, kas to paši nevar), mums tas ir jādara, mums ir jācīnās. Kamēr vien degsim kā mazās svecītes par spīti vējam, mēs būsim, mūs pamanīs un ievēros. Mums ir jāpastāv par sevi, jānosargā sava valsts, jānotur tauta kopā, jārunā latviski, lai mūsu valoda nepazustu, jāizcieš šīs grūtības. Šeit iederētos teiciens : „Viss vienmēr beidzas labi, ja kaut kas nav labi, tas vēl nav beidzies!” Tā kā šis ir tas īstais brīdis, kad iedegties par savu valsti, tautu un valodu – dari to!
…
