Audzināšanas mērķa problēma pedagoģijas teorijā un audzināšanas praksē risināta gadu simteņiem ilgi. Galvenais kritērijs vienmēr ir bijis sabiedrības ( valsts) intereses.
Senajā Spartā ( Lakonijā) mērķis bija izaudzināt krietnu karavīru, kas spētu sekmīgi aizstāvēt valsti un gūt panākumus laupīšanas karos. Atēnu valstī, kur naturālā saimniecība jau bija pāraugusi plaši sazarotā ekonomikā un kur strauji attīstījās zinātne un māksla, no jaunās paaudzes jau prasīja vispusīgu sagatavotību dzīvei. Te tika likti pamati idejai par vispusīgu un harmoniski attīstītu personību kā audzināšanas mērķi. Šī ideja apsīka viduslaiku feodālajā sabiedrībā. Bruņinieku kārta te rūpējās tikai par savu karapulku papildināšanu ar labi sagatavotiem karavīriem, bet garīdzniecības audzināšanas ideāls bija askēts, kas gatavojas dzīvei pēc nāves. Kā Atēnu valsts vergu, tā viduslaiku dzimtļaužu bērni valsts audzināšanas sistēmā netika iekļauti- tie auga un attīstījās pašplūsmā.
Vispusīgas un harmoniskas personības ideja ar jaunu spēku uzplauka renesanses laikmetā. Tā turpināja attīstīties un pilnveidoties turpmākajos gadu simteņos dažādu uzskatu ietekmē.…
