Kopš 2002. gada 1. janvāra vairāk nekā 300 miljoni Eiropas iedzīvotāju izmanto eiro savā ikdienas dzīvē. No 1992. gada februāra, kad tika parakstīts Māstrihtas līgums, kurā neatsaucami tika izvirzīts vienotas Eiropas naudas princips, līdz banknošu un monētu laišanai apgrozībā Savienības divpadsmit valstīs ir pagājuši tikai desmit gadi. Šis laikposms bija ļoti īss, lai īstenotu šādu pasaules monetārajā vēsturē unikālu operāciju.
Aizstājot naudas vienības, kas gadsimtiem ilgi attiecīgajām Eiropas valstīm bija suverenitātes simboli un instrumenti, eiro ievērojami sekmējis Eiropas ekonomisko savienību. Tas ir veicinājis arī ES pilsoņu tuvināšanos un dziļāku kopīgas Eiropas identitātes apziņu.1 Jau tagad eiropiešiem ir iespēja ceļot un iepirktieslieilākajā Eiropas Savienības daļā, nemainot naudu, kas, manuprāt, ir salīdzinoši ļoti ērti ne tikai to Eiropas valstu iedzīvotājiem, kurās vairs nav nacionālā valūta, bet gan eiro, bet arī pārējo Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem, ceļojot Eiropā, it īpaši no vienas valsts uz otru, kad nav jāmaina nauda.…
