Publiskās birokrātijas ir vienas no vecākajām politiskajām institūcijām. Birokrātija ir radusies un ir bijus pazīstama jau daudzus gadsimtus atpakaļ – viduslaika feodālisma sairšanas posmā, kad sāk veidoties birokrātijas nozīmīgākais orgāns – ierēdniecība. Laika gaitā tā ir attīstījusies un ieņem nozīmīgu lomu sabiedrības uzbūvē. Tā ir ieguvusi lielu varu un pat valdošie politiķi ir spiesti ar to rēķināties, tiem ir bijušas nopietnas to kontroles sablabāšanas problēmas.
Birokrātijas ir modernās politiskās struktūras “vēlziedes”. Tās ir augušas klusi bet nepielūdzami perifērijās – reti kad pamanītas, maz analizētas un pētītas. Izdevīgums un nepieciešamība, nevis ideoloģija un likumdošana ir to enerģijas avots: tās nav mīlētas un cienītas, drīzāk ar tām rēķinās un no tām mēdz būt atkarīgs1.
Birokrātijas galvenais uzdevums, tātad, ir sabiedrības un tajā notiekošo procesu pārvaldīšana. Birokrātija, kā profesija izveidojusies tādēļ, ka visi sabiedrības locekļi, loģiski, nevar nodarboties ar pārvaldi, turklāt tā prasa zināmas iemaņas un pieredzi.
Es pētīju B. Guy Peters grāmatu “The Politics of Bureaucracy”, kurā viņš dod birokrātijas definīciju: “organizācijas ar piramidālu autoritātes struktūru, kas izmanto piespiešanu un objektīvus likumus, lai saglabātu šo struktūru un kas uzsver patstāvīgos administrācijas aspektus”…
