Mūsdienās pasaules ekonomikā lielu lomu spēlē valūtas tirgus, kurā notiek valūtas darījumi. Jo plašāk izvēršas starptautiskās ekonomiskas attiecības (starptautiskā tirdzniecība, kredīts, tūrisms), jo aktuālāka kļūst starpvalstu norēķinu problēma. Visvienkāršāk un ērtāk būtu, ja katras valsts uzņēmējs kārtotu visus maksājumus savā nacionālajā valūtā, bet izrādās, ka tas nav iespējams: ne visu valstu centrālo banku emitētās naudas zīmes partneri ņem pretī. Vairāk nekā 170 SVF valstu valūtas nekādi nespēj būt viendabīgas, būtiskas atšķirības ir absolūti neizbēgamas.
Valūta ir maiņas vienība, lai veicinātu preču un pakalpojumu tirdzniecību. Tā ir naudas paveids, un to saprot tieši kā maiņas līdzekli, nevis kautko vērtīgu pašu par sevi. Parasti katrai valstij ir monopols uz tās izdotu valūtu, ko kontrolē tās centrālā banka.
Viena no valūtu pazīmēm ir dalījums pēc valūtas konvertējamības.
Valūtas konvertējamība - tā ir iespēja apmainīt vienu valūtu pret otru. Pēc konvertējamības pakāpes valūtu var sadalīt:
brīvi konvertējama,
daļēji konvertējama,
nekonvertējama,
klīringa valūta.…
