Pēc šo abu kodeksu salīdzināšanas rodas secinājums, ka norvēģu žurnālisti savu kodeksu ir daudz rūpīgāk izstrādājuši, jo tas var kalpot par sava veida rokasgrāmatu žurnālista ikdienas darbā, kamēr latviešu žurnālistu veidotais kodekss sniedz tikai vispārīgus ieteikumus. Līdz ar to tīri cilvēcīgi ir variēt ar kodeksa sniegtajiem ieteikumiem, kā būtu pareizāk jārīkojas tādā vai citādā situācijā. Ar šo pašu zūd arī iepriekš uzdotie jautājumi kāpēc ikdienā jāsastopas ar situācijām, kad žurnālistu darbs nesakrīt ar pašu ētikas kodeksu. Norvēģiem šis jautājums ir sakārtots daudz rūpīgāk. Varbūt savu ietekmi dod kultūra?! Šie abi kodeksi ļoti labi parāda arī atšķirības abu valstu kultūrā, jo atšķiras arī vērtības. Norvēģiem ļoti būtisks ir jautājums par godīgumu, tāpēc viņi to iekļāvuši arī kodeksā kā veselu sadaļu. Viņiem vairāki punkti parādīja to, ka cilvēkam pašam ir jābūt godīgam un taisnīgam. Latvieši šo vērtību zin, bet vai ievēro? Tieši tāpēc arī savā kodeksā parādās šī godīguma vērtība, bet vairs tikai dažos punktos, nevis veselā sadaļā. Protams, ka izveidojot šādu kodeksu vien, nevar cerēt uz žurnālistu darba un attieksmes maiņu pozitīvā virzienā. Tam jābūt ieaudzinātam, tas jāattīsta un ar to ir jāstrādā.…
