Ikvienā no Skalbes pasakām ir kāda morāle, mācība, kas sniedz atziņas, liek aizdomāties. Šajā pasakā tiek stāstīts par zēnu, kurš zaudē māti.
Dēls vienmēr slēpās mātes brunčos, kad izjuta bailes, nedrošību, bēdas. Tas apliecina, cik liela nozīme ir mātes tuvumam. Pieglaužoties pie mātes, zēns sajūt drošības sajūtu, patvērumu. Abiem vajadzēja iet caur mežu, par kuru klīst baumas, ka tur esot koks, kuram pieskaroties, cilvēks pats pārvēršas par koku. Māte netīšām paklupa pār bērza sakni. Izrādījās tas ir aprunātais maģiskais koks. Māte sāka pārvērsties. Zēns nespēja nekādi viņu glābt. Viņš skrēja caur visu mežu, lai varētu atrast burvju cirvi, ar ko izglābt māti. Taču viņš nespēja to atrast. Dēls sēdēja pie mātes un klausījās, kā viņas sirds pārstāj pukstēt. Viņš viņai vēl uzdeva pēdējo jautājumu vai māte viņu vēl mīl. …
