Iespējamais iemesls kāpēc mūsdienu lasītājs varētu nezināt par šādu darbu pastāvēšanu ir pavisam vienkāršs - Apsīšu Jēkabs savas vēstules no 1885. līdz 1895. gadam publicēja Maskavā iznākošajā žurnālā ‘’Austrums’’. Daļa šo darbu tika novērtēti, kā pārsātināti ar moralizējošām pārdomām un pamācošu pļāpāšanu. Tāpēc vēstules nav atrodamas darbu izlasēs, jo bija radies uzskats, ka padomju laika lasītāju tas varētu neinteresēt. Tagad no 17 vēstulēm viegli pieejamas ir tikai divas (III un VI).
Raugoties no manu skatu punkta – šīs divas vēstules ir tieši tās, kuras nesaistās ar mūsu dzimto valodu, folkloru un tautasdziesmām, bet gan ar viegli saskatāmu ironiju pārspriež dažus notikumus sabiedrībā – pagasta valstsvīru vēlēšanas un pagasta valstsvīru attieksmi pret skolotāju. Varbūt tā ir tikai sakritība, taču, manuprāt, noderīgāk būtu bijis iespiest vēstules, kuras var noderēt gan kā latviešu rakstniecības vēstures avots, gan kā iemesls jaunlaiku cilvēkam aizdomāties par runas kultūru.
Es nolēmu aplūkot II – VI vēstuli, jo tajās ir aprakstītas gan man interesējošās pamācošās tēmas par rakstniecību un tās izkopšanu, gan arī, manuprāt, nedaudz ironisks ieskats par sociālajiem notikumiem mazos pagastos.
Otrajā vēstulē autors uzdod retorisku jautājumu – vai tā mēs latvieši mīlējam savu valodu? …
