Atribūcijas teorija skaidro to, kā mēs izskaidrojam citu cilvēku uzvedību. Šīs teorijas autors ir F.Haiders, kurš izanalizēja „veselā saprāta psiholoģiju”, ar kā palīdzību cilvēks skaidro ikdienas notikumus. Haiders nonāca pie slēdziena, ka cilvēki tiecas skaidrot uzvedību ar iekšējiem (personības iezīmes, nostādnes) vai ārējiem (situācija) iemesliem. Kā piemēru var minēt situāciju, kad skolotāju interesē skolēna slikto sekmju iemesls- vai tā ir bērna nepietiekama motivācija vai arī kādi sociālie apstākļi, kas to ietekmē.
Visbiežāk atribūcija ir vērojama tad, kad cilvēki saskaras ar kaut ko jaunu un negaidītu. Atribūcija palīdz paredzēt un kontrolēt notikumus, nosaka cilvēku jūtas, ievirzes un uzvedību.
Paredzamās iezīmes
E.Džounss un K.Devisa noskaidroja, ka mēs bieži nonākam pie slēdziena it kā citu cilvēku nolūki un dispozīcijas atbilst viņu darbībai. Piemēram, ja es redzu, ka kāds vīrietis sievietei izsaka sarkastiskas piezīmes, tad es izdaru secinājumu, ka šis vīrietis nav draudzīgs cilvēks. „Atbilstošo secinājumu teorija” precizē priekšnosacījumus, pie kuriem šādas atribūcijas ir vairāk ticamas. Tātad novērotāji secinājumus par cita cilvēka uzvedību izdara tā, lai tie atbilstu kādām stabilām darbojošās personas īpašībām. Atribūcijā tiek izdalīti divi posmi:
1) nolūku piedēvēšana; 2) īpašību piedēvēšana.…
