Parlamentāro koalīciju veidošanos ietekmējošie faktori: teorētiskie pieņēmumi.
Eiropas Parlamentā, atšķirībā no nacionālajiem parlamentiem, nav partiju, toties ir politiskās grupas, un nacionālo valstu partiju pārstāvji, kas tiek ievēlēti Eiropas Parlamentā, atkarībā no to partijas ideoloģiskajām nostādnēm un pozīcijām pievienojas. Šīs grupas ir savstarpēji atšķirīgas un darbojas līdzīgi kā partijas nacionālajos parlamentos. Tāpat šīs grupas arī veido koalīcijas.
Pirmā un lielākā politiskā grupa ir Eiropas Tautas Partija un Eiropas Demokrāti (EPP-ED). Tālāk seko Eiropas Sociālistu Partijas grupa (PES). Trešā ir Eiropas Liberālās, Demokrātiskā un Reformistiskā Partijas grupa (ELDR), šajā grupā ir pa daļai no visām pozīcijām (labējie, kreisie, centristi), un šī grupa labprāt veido koalīcijas ar EPP-ED. Nākamā grupa ir Zaļie un Eiropas Brīvā Apvienība (Greens/EFA), kas apvieno Zaļo partiju pārstāvjus un tos, kas atbalsta lielāku reģionālo autonomiju. Nākamā ir Eiropas Kreiso Konfederālā / Ziemeļu Kreiso Zaļo grupa (EUL/NGL). Ir arī Apvienības Nāciju Eiropai (UEN), kuras sastāvs ir ļoti heterogēns un konservatīvs, pret federālu Eiropu. Vēl ir arī grupa Demokrātijas un Dažādības Eiropa (EDD), kas arī pazīstama kā eiroskeptiķi. Pastāv arī nepiesaistītie deputāti, kas nepievienojas nevienai no politiskajām grupām, un veido paši savu grupu.1
Viens no koalīciju veidošanas iemesliem ir savstarpējie „darījumi” ar balsīm, piemēram, atbalstot Parlamenta Prezidenta kandidātu. It īpaši tas darbojas, ja apvienojas divas lielas partijas, piemēram, EPP-ED un ELDR.…
