Katrs filozofs, paužot savas idejas, cenšas tās ietīt tādā kā zirnekļu tīklā. Mums, lasītājiem, jācenšas viegli manevrēt, rāpties un sašķirot pasniegto vārdu jucekli tā, lai saskatītu līdzību ar vispārpieņemto patiesību un savām domām. Roterdamas Erasms savu grāmatu „Muļķības slavinājums” necentās piesātināt ar kailu teoriju bez apmatojuma. Manuprāt, viņš veiksmīgi izklāstīja savu redzējumu un skatījumu par Muļķību kā personas raksturu.
Tāpēc necentīšos izkidāt Erasma dzīvi, vien piebildīšu pašu svarīgāko no ievadvārdiem, ka viņa „Muļķības slavinājums” bija kā renesanses laika sabiedrības pretrunu spogulis. Bija cilvēki, kas atzina viņa spriedelējumus par Muļķību, bet bija arī tādi, kas nesaprata un pārmeta par nevajadzīgu laika izšķiešanu. Jo Erasms aplūkoja niekus tā, lai tie neizskatītos pēc niekiem, bet gan kaut kā vairāk.
Gribētos apgalvot, ka Erasms Muļķību pielīdzina gudrībai. Jo, kur tā parādās, tur visas rūpes un problēmas top skaidras. Nāk prātā teiciens „viss sarežģītais ir vienkāršs”, un tas skaidri pauž Muļķības būtību.…
