Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 21.07.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 8 vienības
Atsauces: Ir
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 1.
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 2.
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 3.
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 4.
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 5.
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 6.
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 7.
  • Konspekts 'Atšķirīgie viedokļi vēstures literatūrā par Latvijas valstiskās neatkarības zaud', 8.
Darba fragmentsAizvērt

Vēsturnieku atšķirīgo viedokļu skaidrojums un vērtējums
Vēsturnieku darbos (historiogrāfijā) viedokļi ir atšķirīgi, pat pretēji, jo tie pausti dažādos politiskajos režīmos, attiecīgi padomju/komunistiskajā režīmā un demokrātiskajā sabiedrībā, un dažādos laikos (20.gs. 70.-80.gados un mūsdienās).
Padomju laikā izdotie akadēmiskie pētījumi un autoru viedokļi ir viendabīgi, tajos valda viena nostāja, kas ir labvēlīga un atbilst režīma politiskajām prasībām un valdošajai ideoloģijai. Attiecīgajā laikā netika pieļauti valdošajai domai pretēji viedokļi, kas varētu radīt šaubas par jau esošo vēstures interpretāciju un tās skaidrojumu, kā arī netika ļauts plašāk izteikt viedokli tiem, kas bija politiski vai ideoloģiski pretinieki.
Padomju laika historiogrāfijā netika pieļauti kritiski vērtējumi, kas apšaubītu, izteiktu varbūtības, nosodītu vai izsvērtu jau esošo vēstures skaidrojumu savādāk, tādēļ nav iespējams padomju laika vēstures literatūru uzskatīt par objektīvu. Neticamību attiecīgā laika historiogrāfijai rada arī informācija, kas vārds vārdā atkārtojas vairākos darbos, piemēram, „antifašistiskā tautas kustība piespieda pilnīgi bankrotējušo valdošo kliķi atdot varu – fašistiskā diktatūra krita” ,”valdošā fašistiskā kliķe centās aizkavēt jaunas valdības sastādīšanu vecās, 17.jūnijā demisionējušās valdības vietā” , „Latvijas buržuāzija saprata, ka varu noturēt nespēs, bet izraisīt pilsoņu karu kā 1918.-1920.gadā neuzdrošinājās, jo nevarēja cerēt uz palīdzību no imperiālistiskajām valstīm, kas pašas bija ierautas savstarpējā karā”, un kas liek domāt par vārda brīvības aizliegumu, aizliegumu pat mazākajā mērā atkāpties no valdošās domas, kā rezultātā vēsturnieki spiesti vadīties pēc „oficiālās vēstures”.
Savukārt mūsdienu mācību grāmatās, akadēmiskajos pētījumos un citos mūsdienu autoru darbos paustie viedokļi par 1939.-1940.gada notikumiem ir kritiski. Tajos paustas dažādas nostājas, apskatīti atšķirīgi skaidrojumi, notikumi apskatīti no dažādiem aspektiem, izteiktas varbūtības un iespējamības – tas viss liecina par bezkaislīgu, objektīvu spriedumu.

Autora komentārsAtvērt
Atlants