Aleksandra Čaka dzeja ir īpaša ar savām noskaņām un neparasto tēlainību. Pats Čaks ir rakstījis: „Savās dzejās es pūlos izteikt pilsētas dzīves un cilvēku iekšējo būtību.” Un tieši to arī pauž viņa dzeja. Varētu teikt, ka tā ir diezgan tieša un konkrēta. Kā teicis viņš pats: „Savos dzejiskos priekšstatos es mīlu tiešamību un uzskatāmību. Tā, pēc manām domām, ir viena no dzejas raksturīgām īpašībām.”
Aleksandra Čaka dzejā var atrast aprakstus, kāda tad ir dzīve pilsētā un par kādiem tā pārtaisa vai jau no bērnības izaudzina cilvēkus. Piemēram, dzejoļu krājumā „Mana paradīze” dzejolī „Pilsētas zēns” ir šādas rindiņas:
„Jums, o, bijušie cūkgani, klausaties,
Talkā nāku es – pilsētas zēns,
Ielu smakas un rupjības piezīdies,
Nīstot visu, kas mierīgs un lēns.”
Šajā dzejolī jūtama pilsētas noskaņa un ietekme, ko tā atstāj uz cilvēku. Cūkgani simbolizē tos cilvēkus, kas nedzīvo pilsētā, tos mierīgos un lēnos. Pēc tā arī var saprast, ka dzīve pilsētā ir savādāka – straujāka, steidzīgāka.…
