«Pūt, vējiņ, dzen laiviņu!»
Tās gari elstās sēri jautrās skaņas,
Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nau,
Man mieru nedeva tos garos gadus . . .
Vajadzēja mieru rast un nokratīt no sevis tās sērās dzimtenes skaņas, kas tik neatlaidīgi seko tiem, kuri nau vairs dzimtenē. Kad visa būtne piesātināta ar kādu sajūtu, kura laužas uz āru, tad vajag tikai maza ierosinājuma no āras, lai sajūta izlietos darbā un atrastu sev izteiksmi; bet vajaga arī šī ierosinājuma, jo sajūta var arī neizlieties un sarūgt. Trimdas sajūta un ilgas pēc dzimtenes un viņas nākotnes atrada sev gluži necerētu ierosmi uz izteiksmi - kādā vēstulē no dzimtenes.
Pēterpils Latviešu Labdarības biedrības priekšnieks Lūļas kgs 1913. gadā atrakstīja man, vai es nevēlētos dot biedrībai uz viņas 35 gadu pastāvēšanas svētkiem kādu piemērotu lugu vai prologu, kas atzīmētu šo svinīgo gadījumu.…
