Sociālās vides un kultūras kā cilvēka attīstības galvenā avota un virzītājspēka absolutizēšana padara paša attīstības subjekta lomu. Tomēr cilvēks ne tikai nav pasīvs, bet galu galā kļūst par kultūras, civilizācijas, veco ideoloģiju pārskatīšanās un jaunu ideālo formu radīšanas avotu un virzītājspēku. Tāpēc ir svarīgi apzināties savas personības nozīmīgumu. Cilvēka un sociālās vides, kultūras attiecības jāuzskata par savstarpēji aktīvām, komunikatīvām, dialoģiskām, bet ne determinējošām. Dialogs var veidoties draudzīgs, saspringts, konfliktiem piesēts, pat pāriet agresijā. Cilvēks var pieņemt kultūras izaicinājumu vai palikt vienaldzīgs. Starp sociālajās attiecībās ieausto kultūru un indivīdu eksistē potenciāla starpība, kas arī izraisa attīstību virzošos spēkus. Tā veidojas cilvēku unikāls kopums.
Ir svarīgi, laikultūrvide neietekmē cilvēka brīvību, lai tā neapspiež to. Indivīdam ir nepieciešama izvēles brīvība tam, kādā vidē viņš vēlas atrasties un kādu ieguldījumu viņš nes kultūrvides attīstībā. Šeit galvenokārt runa ir par pieaugušajiem cilvēkiem, kuru fizialoģiskā un psihiskā attīstīblielākoties ir jau attīstījusies. Runājot par bērniem, vecāki ir atbildīgi par to kādas zināšanas bērns savas attīstības gaitā iegūs no vecākiem vai pieaugušajiem cilvēkiem.…
