Budžeta veidošanas prakse sāka attīstīties 19. gadsimta Eiropā, kad pieauga izdevumi sabiedrības vajadzībām. Lai gan tajā laikā valsts sektors bija nesalīdzināmi mazāks nekā pašlaik, tas auga pietiekami ātros tempos, lai rastos nepieciešamība pēc procedūrām, kas kontrolētu valsts ieņēmumu un izdevumu plūsmu.
Jau kopš pirmsākumiem budžeta veidošana tiek definēta kā procedūru kopums, kas ar niecīgām izmaiņām atkārtojas ik gadus un ar kura palīdzību valdība disciplinē lēmumu pieņemšanas procesu un kontrolē savu institūciju darbu. Tieši šī īpatnība, ka budžeta izstrādes process daudzējādā ziņā ir diezgan stabilu, nemainīgu procedūru kopums, to atšķir no pārējām valdības aktivitātēm, ar kuru palīdzību tiek nodrošināta publisko finanšu vadība, piemēram, valdības politikas plānošana.
Ja valstī pastāv tirgus ekonomikas sistēma, tad galvenās likumsakarības visos politikas un ekonomikas procesos nosaka pieprasījums un piedāvājums. Par to, cik tālu valstij ir jāiejaucas tirgus regulēšanā, ekonomistu vidū pastāv dažādi viedokļi, taču vairums ir vienisprātis, ka pastāv vairākas valsts pamatfunkcijas ekonomikā:
Tirgus attiecību funkcionēšanas sekmēšana, piemēram, ierobežojot monopoldarbību un veicinot godīgu konkurenci;
Tādu sabiedrisko pakalpojumu pieejamības veicināšana, kuru izmaksu vai citu iemeslu dēļ nepiedāvā privātais sektors;…
