Iesākumā apskatīšu „Annales” skolas devumu vēstures zinātnes attīstībā, tās novatorisko pieeju vēstures pētīšanā.
„Analles” vēsturnieku skola uzsāka savu darbību Francijā laika periodā starp diviem pasaules kariem. Par šīs skolas pamatlicējiem uzskata divus izcilus franču vēsturniekus Lusjenu Fevru un Marku Bloku. Vēsturnieki, kuri piederēja pie šīs skolas, noformulēja jaunas problēmas, ar kurām līdz tam netika strādāts. Tas paplašināja vēstures zinātnes robežas un aptvēra praktiski visus pagātnes cilvēku dzīves aspektus. Tika izstrādāta jaunas vēstures pieminekļu pētniecības metodes, kas būtiski palielināja jau esošo avotu bāzi. „Annales” vēsturnieki pētīšanai izmantoja interdisciplināru pieeju- izmantoja citu zinātņu sasniegumus(ģeogrāfijā, filoloģijā , socioloģijā, psiholoģijā u.c.) un integrēja tos. Viņi tiecās pēc totālas vēstures pētīšanas - parādās jēdziens „historia total”. Galvenās „Annales” sekotāju idejas bija par to, ka sabiedrībā viss atrodas kopsakarā un izsaka viens otru. „Annales” virziena piekritēji mīl lietot jēdzienu civilizācija, jo uzskata, ka tā var paskaidrot visu. Tomēr viņi neapskata civilizāciju kā noslēgtu kopu. Ja ir jāvērtē „Annales” devums vēstures zinātnē kopumā, tad ir jāatzīmē šīs skolas novatoriskā pieeja pētniecībā: problēmorientēta vēstures pētīšana – nevis pārstāstīt, bet atrast problēmu un to pētīt, vēsturiskā psiholoģija- atzīst psiholoģisko aspektu nozīmi, lai izprastu vēstures notikumus, ģeovēsture – pētī dabas ietekmi uz cilvēka darbību un vēstures gaitu, ilgā laika vēsture – pārmaiņas vēsturē ir redzamas tikai ilgā laika posmā, seriālo avotu nozīmes atklāšana un to izmantošana, salīdzinošā vēsture. „Annales” skolas vēsturnieki mainīja priekšstatu par laiku un telpu. …
