Jēdzienu "politiskā kultūra" pirmo reizi izmantoja Gabriels Almonds 1956.gadā, salīdzinot dažādas politiskās sistēmas. Šis jēdziens, kas pirmajā brīdī izklausās viegli saprotams un lietojams, patiesībā ir diezgan sarežģīts, jo sastāv no diviem citiem jēdzieniem - "politika" un "kultūra", kas katrs pats par sevi ir atsevišķi akadēmisko pētījumu objekti. Līdz ar to daži pētnieki, piemēram, Dimitrijs Angelovs, piedāvā politisko kultūru analizēt no diviem aspektiem: indivīda vai indivīdu grupas attieksmi pret politiku un indivīda vai indivīdu grupas attieksmi pret kultūru. Sekojot D.Angelova ieteiktajai metodei, skats uz Latvijas politisko eliti varētu būt visai skumjš - gan politikas, gan kultūras jomā mūsu valstī visu, šķiet, nosaka nauda. Turklāt kultūrai naudas nekad nepietiek, taču tās vienmēr ir gana politiķu vajadzībām.
Taču mēs varam aplūkot politisko kultūru arī no daudz praktiskāka viedokļa. Tāpat kā mēs runājam par galda kultūru, proti, prasmi pieklājīgi uzvesties pie galda, tā mēs varam analizēt arī indivīdu un indivīdu grupu uzvedību politikā. Tāpat kā apģērba kultūra uzliek zināmas normas attiecībā uz tērpu izvēli atšķirīgos pasākumos un diennakts stundās, tā arī politiskā kultūra
nosaka veidu, ko un kā politiķim teikt un darīt. …
