Asinsbalss, tāpat kā citas dziņas, norāda uz bezapziņas nozīmi cilvēkā un ētiskās pozīcijas mazsvarīgumu. Daiļdarbam piemīt dažādu kultūras elementu sajaukums, kas atklājas simbolu daudzveidībā. Darba pēdējais teikums („Arī es biju tolaik kāds cits.”) norāda uz pašironiju. „Asinsbalsī” nav tādu postmodernisma iezīmju, kā vārdu spēles, nihilisms, dekanonizācija.
Kopumā var spriest, ka darbs tomēr pieder postmodernisma virzienam, jo tajā atrodamās postmodernisma pazīmes ir konsekventas un tā jēga ir atvērta interpretācijai. Autore nepasaka, ko lasītājam domāt un ko no darba censties iegūt. Postmodernisma jēga ir tieši tā jēgas nenoteiktībā jeb trūkumā.
…
