Vācu Svētās Romas impērija

6.Kultūra un izglītība
Lielais sabiedrības pacēlums, ko Vācija pārdzīvoja XV gs. beigās un XVI gs. pirmajos gadu desmitos, bija svarīgs stimuls, lai dažādos vācu tautu slāņos celtos nacionālā pašapziņa, kas ietekmēja visu kultūras attīstību zemē šajā un nākamajos laika posmos. Pirmkārt, tas izpaudās vācu nacionālās valodas attīstībā.
Vācu tautas progresīvo aprindu pārstāvji, kuri Vācijas glābiņu saskatīja politiskā apvienošanā un kultūras apvienošanā, arvien vairāk tiecās pēc kopīgas vācu valodas. Grāmatu iespiešanas uzplaukums un lielais propagandas literatūras pieplūdums reformācijas pirmajos gados izlīdzināja dažādas vietējās izrunas, kas dalījās vairākos dialektos. Svarīgs moments šīs tendences izveidošanā bija Lutera „Svēto rakstu” tulkojums vācu valodā.
Kultūras dzīves pacēluma spilgta izpausme tālaika Vācijā bija humānistiskā literatūra, bet vēlāk, trauksmainajos Zemnieku kara gados, plašā pamfletu un lapiņu literatūra, kurā debatēja par aktuālām politiskās un sociālās dzīves problēmām. Tiesa, lielāko daļu humānistu darbu iespieda latīņu valodā, tie izplatījās galvenokārt samērā šaurās humānistiskās inteliģences aprindās, visvairāk universitātēs. Taču labākie humānistiskās literatūras darbi, kā jau atzīmēts agrāk, bija saistīti ar tautas tradīcijām. Vairākos rakstnieku humānistu polemiskos sacerējumos tautas masu stāvoklis un netaisnīgā feodāļu un katoļu garīdzniecības attieksme pret tautu aprakstīta diezgan reālistiski.
Augšupeja, ko vācu literatūra pārdzīvoja XVI gs, un tautas strāvojumi, kas to vēl pastiprināja, turpinājās arī gs beigās, kad parādījās tautas leģendas par Doktoru Faustu (1587). kas kļuva par pamattēmu Gētes nemirstīgajam darbam, un par citiem tautas teiku varoņiem. Uz XVI gs. pēdējiem gadu desmitiem attiecas arī asi atmaskojošie izcilā vācu rakstnieka Johana Fišarta (1546-1590) satīriskie darbi, kas vērsti pret Romas pāvestu un jezuītiem, pret māņticību un reliģisko fanātismu.
…