Dzīve ir kā upe ar daudz, daudz pietekām, un morāle ir viena no tām daudzajām, mazs piliens mutuļojošā, atvariem pilnajā upē. Kur tad viņas satek un kur attek?
Reiz dzīvoja kāda meitene, auga kā jau visi bērni, gan ar saviem netikumiem, gan arī ar saviem tikumiem (bez tiem jau nevar iztikt). Tā skrēja laiks, gadi līdz viņa bija izaugusi no mazās draiskās meitenītes, kurai patika dauzīties pagalmā ar sētas bērniem un darīt dažādas neprātības. Savu pārvērtību viņa sajuta, kad pirmo reizi iemīlējās - jaunā stalta auguma jauneklī, kurš viņu bija apbūris ar savām debess zilajām acīm, kas nenogurdināmi viņā lūkojās. Acu izteiksmē bija lasāms kaut kas maigs un burvīgs, viņa jutās laimīga, jo pirms tam viņu tādas jūtas nebija skārušas. Satiekoties viņas būtība bija pilna un piesātināta. Koki likās čukstam, putni dziedāja, saule smaidīja, ar saviem siltiem stariem glāstīja. Šāda veida izjūtas, kā meitenei likās bija abpusējas.
Tā gāja laiks, viņi bija tikušies gadu un vienu dienu, kad nolēma, ka jādzīvo ir kopā, meitenei tad bija 16 gadi, bet puisim 22. Viņi abi to vēlējās un bija laimīgi. Līdz kādai drūmai, mākoņainai dienai, kad pēkšņi viņa sajuta aukstumu, un kauktas durstās, viņa sāka lūkoties un ieskatīties, līdz viņa sāka just ar katru dienu, ka šie dūrieni paliek arvien stiprāki un stiprāki, līdz viņa ieraudzīja to, ko nebija saskatījusi agrāk dzīvodama savos sapņos. Dūrieni ar katru dienu palika aizvien stiprāki un stiprāki.
…
