1993.gada Kopenhāgenas samitā tika noteikti kritēriji potenciālajām ES dalībvalstīm, kas ir stabilitātes nodrošinājums institūcijām, kas garantē demokrātiju, likuma vara, cilvēktiesības un minoritāšu cieņa un aizstāvēšana, funkcionējoša tirgus ekonomika, kas arīdzan ir spējīga izturēt ES brīvā tirgus spiedienu un konkurenci. Dalība paredz kandidāta spēju uzņemties tās saistības, ko paredz dalība ES, iekļaujot sevī stingru politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķus.
Tā kā tās divpadsmit valstis, kas pievienojās ES laika posmā no 2004. līdz 2007.gadam un Turcija nav parastas un ierastas valstis, kas pievienojās ES 1995.gadā, tās rada vairākas grūtības ES. Ir iespējams izdalīt trīs galvenās ES motivācijas paplašināties. Pirmkārt, ekonomiskā motivācija, jo savienības paplašināšana par 12 valstīm palielināja ES iedzīvotāju skaitu, līdz ar to arī paplašināja iekšējo tirgu par kādiem 106 miljoniem cilvēku. Savukārt, Turcijas pievienošanās pievienotu vēl 65 miljonus cilvēku. Tas rada ievērojamas iespējas ES uzņēmējdarbībai. Otrais motivācija iemesls ir politika un drošība. Ļoti lielā mērā ES interesēs ir jauno dalībvalstu nostabilizēšanās kā liberālās demokrātiskas politiskās sistēmas. ES un it sevišķi tādas dalībvalstis kā Somija, Vācija un Austrija, kas robežojas ar jaunajām dalībvalstīm, nevēlās, lai Centrāleiropa un Austrumeiropa kļūtu par politiskās nestabilitātes un potenciālās nedrošības zonu. Trešais motivācijas faktors ir morāle, jo lielāka daļa ES politiķu uzskata par morālo pienākumu palīdzēt jaunajām dalībvalstīm.…
