Sabrūkot Padomju Savienībai, Baltijas valstis, tajā skaitā Igaunija, piedzīvo krasas pārmaiņas daudzās, valstij svarīgās jomās. Igaunijas iekšpolitiku, izglītību, ekonomiku utt. nevar skatīt, neņemot vērā tos sociāli psiholoģiskos izaicinājumus, ar kādiem visi Igaunijas iedzīvotāji nepārtraukti sastopas savā sociālajā realitātē. Ikviena Igaunijas iedzīvotāja psiholoģiskā telpa, attieksme, motivācija, rīcība, kas notiek sakarā ar radikālajām politiskajām izmaiņām, Igaunijā nav pietiekoši pētīta. No zinātniekā viedokļa šis apstāklis kavē jaunas valsts veidošanās stratēģijas īstenošanu. Individuāli jēdzieni bieži veidojas no tiem sociālajiem priekšstatiem, kas dominē sabiedrībā. Sociālie priekšstati, kas balstās uz plašsaziņas līdzekļos iegūto informāciju, zināšanām, ko dod citu cilvēku pieredzes, tai skaitā viedokļi, uzskati utt., ir labs pamats, kur veidoties jēdzieniem par dažādām sociālām parādībām. Tā kā ikviens cilvēks pieder kādai no sabiedrības dažādām sociālām grupām, viņš izmanto šīm grupām tipiskos sociālos priekšstatus, lai veidotu pats savu koncepciju. 90-to gadu sākumā Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā un Lietuvā pastāv šīs dažādās sociālās grupas, tāpat pastāv divas izteikti nozīmīgas grupas t.i. Igaunijas pamatnācija un minoritāte.
Igauņus, jaunas valsts veidošanās procesā uztrauc šī izteiktā (sk. tabulā) divkopienu situācija, kura skaidri redzama gan sabiedrībā, gan mēdijos u.c., jo, palasot vienas dienas presi gan igauniski, gan minoritāšu valodā (krieviski), rodas iespaids, ka runa ir par divām dažādām valstīm, jo prioritārās aktualitātes ir ļoti atšķirīgas. Tāpat ir dažādas informācijas telpas masu saziņas līdzekļos, pastāv divu valodu mēdiji, kuros nereti ir dažādi redzējumi uz vienu un to pašu lietu, piemēram krievu plašsaziņas līdzekļos ir krasi atšķirīga (bieži sagrozīta) informācija kaut vai runājot par igauņu un krievu savstarpējām attiecībām. …
