Cilvēku tirdzniecība

KOPSAVILKUMS
1. Mūsdienās sastopamā cilvēku tirdzniecība atšķirībā no senatnē eksistējošās, atšķiras ar to, ka upuri netiek šķiroti ne pēc rases, izcelsmes vai mantiskā stāvokļa.
Cilvēku tirdzniecībai ir vairākas ekspluatācijas formas. Mūsdienās verdzība ir viena no ekspluatācijas formām, taču senatnē verdzība bija tikai brīva cilvēka statusa zaudēšana.
2. Cilvēku tirdzniecība un reizē ar to arī ekspluatācijas veidi laika gaitā ir mainījušies, saglabājot nemainīgu savu būtību “cilvēki pārdod cilvēkus”. Cilvēku tirdzniecība vienmēr ir bijusi finansiāli ienesīga sfēra.
3. Cilvēku tirdzniecības upuri lielākoties ir personas, kuras nonākušas finansiālās grūtībās, ko izmanto cilvēku tirgotāji, piedāvājot labi atalgotu darbu, kas šīm personām būtu izeja no finansiālajām grūtībām.
4. Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu ik gadus kopš 2000. gada izdoto ziņojumu par cilvēku tirdzniecību, Latvija atbilst 2. līmeņa valsts prasībām, kas nozīmē, ka Latvijas valdība nav veikusi visas aktā minimālās prasības cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzībai, taču Latvijas valdība iegulda nopietnu darbu, lai sasniegtu šīs prasības.
5. Galvenais kritērijs cilvēku tirdzniecības un Krimināllikuma 139., 139.1 panta nošķiršanai ir personas dotā piekrišana vervēšanas posmā, kā arī cilvēka audu vai orgānu atdalīšanas fakts no ķermeņa, ko ir nepieciešams konstatēt Krimināllikuma 139. panta izpratnē.
6. Krimināllikuma 165.1 panta objektīvo pusi veidojošās pazīmes ir līdzīgas cilvēku tirdzniecības objektīvo pusi veidojošajām pazīmēm, kas noteiktas Krimināllikuma 154.2 pantā. Atšķirība ir tā, ka Krimināllikuma 154.1 pantā paredzētās darbības tiek veiktas, lielākoties, izmantojot viltu, draudus, cietušā finansiālo atkarību u.c. darbības.
Personu nosūtīšana ar tās piekrišanu seksuālai izmantošanai ir uzskatāma par cilvēku tirdzniecības paveidu.
…