XIV un XV gadsimta, Agras Renesanses laikā, Eiropas kultūra veidojās tas pamats, uz kura balstās turpmāko gadsimtu māksla. Par Renesanses kultūras īpatnībām ir runa vēstures stundās 6. klasē. Atgādināšu tikai to, ka cilvēki tajā laikā sāka atbrīvoties no viduslaiku baznīcas sludinātās ticības debesu labumiem un, arvien vairāk interesējoties par šīs zemes dzīvi, centās ielūkoties daba un cilvēkos ap sevi, arī paši sevī. Cilvēks, viņa dzīve un izjūtas kļuva par mākslinieku galveno pētīšanas un attēlošanas objektu. Ari tad, ja baznīckungi māksliniekam pasūtīja Dieva un svēto attēlojumu, par paraugu tika izmantoti tie cilvēki, ko mākslinieks diendienā redzēja ap sevi. Vērodami un pētīdami īstenību sev apkārt un cenzdamies arvien precīzāk un pārliecinošāk attēlot to uz audekla. Renesanses gleznotāji raisījās vaļa no viduslaiku mākslas nosacītības, meklēja un atrada arvien jaunus un jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus —līniju un krāsu perspektīvu, gaismēnu, kompozīcijas paņēmienus, krāsu saskaņošanas likumības utt.…
