Es izlasīju Gunta Zariņa stāstu „Dieva mērkaķis”. Stāsts nebija garš, taču tajā bija atklātas daudzas eksistenciālisma iezīmes kā vientulība, nepiederība videi u.c. Izlasot darbu, man bija skaidrs, kāda vidē varonis dzīvo.
Eksistenciālisma autori daudz raksta par cilvēka neiederību šajā pasaulē, par to, cik tie ir ierobežoti savās iespējās. Tieši šāds ir arī šis varonis G. Zariņa darbā. Viņu sauc Juris. Viņš ir precējies ar sievu Annu. Neiedziļinoties pāra attiecībās, šķistu, ka viņi ir laimīgi, jo tādiem tiem ir jābūt. Viņi ir atraduši viens otru. Netiek arī minētās, ka tiem būtu kādas dzīves grūtības, kas būtu saistītas ar finansēm vai tml. Taču tā nav, kā izskatās. Galvenais varonis Juris ir izteikts eksistenciālisma tēls, kurš ir apjucis pats savā pasaulē, kur valda haoss un neskaidrība. Brīdi, kad viņam blakus ir viņa sieva, viņš vēlas būt viens. „Bet pēkšņi viņam gribējās būt vienam. Tikt vaļā no mērkaķa pļāpām”.
Autors daudzviet cilvēkus salīdzina ar dzīvniekiem. Čūskas un mērkaķa tēls tiek daudzviet pieminēts. Čūskas tēls jau no sava nosaukuma saistās ar ko baisu un negatīvu. Man šķiet, kas čūskas tēlu var attiecināt uz Jura jūtām.…
