Skaistā un neglītā pretstati ikdienā ir ļoti bieži sastopami. Taču atrast kādu literāru darbu, kurā būtu apspēlēts skaistais-neglītais nemaz nenācās viegli. Manuprāt, šis pretstats diezgan labi ir saskatāms Džordža Orvela darbā „Posts Parīzē un Londonā”. Varbūt šajā darbā skaistais un neglītais drīzāk ir estētiskais un neestētiskais, taču šie jēdzieni ir saistīti. Grāmata ir par kādu vīrieti, kurš strādā dažādos restorānos, līdz ar to atklājot mums smalko restorānu aizkulises, to, ko neredz apmeklētāji, kas sēž pie balti klātiem galdautiem – viņi neredz ne to, ka bieži vien ēdienā tiek iespļauts, ja gaļas gabals nokritis uz grīdas, tas tiek uzmests atpakaļ un šķīvja un ja nepieciešams zināt, vai ēdiens ir gatavs, tas tiek paņemts ar pirkstiem un pamīcīts rokās.
Kā cildenā un zemiskā piemērs, manuprāt, ir Henrika Ibsena darbs „Nora”, ko esmu redzējusi Nacionālā teātra aktieru izpildījumā. Kāda sieviete Nora daudzus gadus atpakaļ ir aizņēmusies naudu no kāda vīrieša, lai izglābtu sava vīra dzīvību, kad viņš bijis ļoti slims. Ir pagājuši daudzi gadi, viņas vīrs par to neko nezina, Nora cenšas krāt naudu, lai to varētu atdot, taču vīrietis, kas viņai naudu bija aizdevis, sāk Noru šantažēt. Šī sievietes cēlā rīcība, ka viņa ir dabūjusi naudu pati savām rokām, nevis lūgusi savam bagātajam tēvam un vīrieša zemiskā rīcība, šantažējot viņu, veido ļoti spilgtu iespaidu.…
