«Jaunas sirdis, jauna saule un latviešu tautai atdots gods» — tā 15. maiju tūlīt pēc apvērsuma apjūsmoja topošie autoritārā režīma ideologi. Starp tautas goda laupītājiem bija vairāki «pūķi», kā tos dēvēja autoritārā režīma propaganda — Latvijas 1922. gada demokrātiskā Satversme, Saeima, sociāldemokrāti un sveštautieši (nacionālās minoritātes).
Apvērsuma organizētāji un ideologi allaž uzsvēra demokrātijas ēnas puses, dramatizējot sociālekonomisko un politisko situāciju Latvijā pirms 1934. gada 15. maija. Saskaņā ar viņu pieņēmumu pirms apvērsuma valstī valdīja haoss, sašķeltība un nespēja pieņemt svarīgus lēmumus, korupcija, kas bija noveduši Latviju bezdibeņa malā. Vietā režīms piedāvāja politisku un saimniecisku stabilitāti, lielāku valsts drošību un straujāku attīstību, nacionālo un sociālo taisnīgumu, latvietības uzvaru visās dzīves jomās.
Tā kā oficiālā politika un ideoloģija sludināja tautas vienību,15. maija Latvijā ienaidnieka tēls neiederējās. To jau minēto dažādo «pūķu» izskatā meklēja pagātnē, Latvijas nesenajā demokrātiskajā iekārtā.…
