Neraugoties uz privātā sektora attīstību 1964.gadā Leiboristu valdība vēlējās ieviest obligātu nacionālo vecumpensiju, kas garantētu vismaz 50% no iepriekšējiem ienākumiem, tādējādi panākot ar ienākumiem saistītas aizsardzības noteikšanu strādniekiem. Šāds plāns sastapās ar opozīciju no gandrīz visām iesaistītajām pusēm, kā rezultātā valdība atteicās no šī plāna. 80tajos gados no valdības puses tika veikti pasākumi, lai veicinātu privāto apdrošināšanu, savukārt, valsts garantēto pensija balstījās uz ienākumu pārbaudi (means-tested) (Whiteside, 2006:51).
Darba noslēgumā autors aplūko visu darbā aplūkoto pensiju sistēmu iezīmes pēckara periodā, kurā politiķu galvenais uzdevums bija sabalansēt industrijas investīciju nepieciešamību ar publiskajiem izdevumiem un pieprasījumu pēc augstākām pensijām (Whiteside, 2006:52). Kā nozīmīgs faktors šo visu sistēmu rašanās procesam tiek uzvērts institucionālais ietvars, kurā pusēm ir iespējams vienoties, kā otrs ir jāmin – pirmskara privāto pensiju fondu integrēšana kopējā valsts pensiju sistēmā, kas veicināja jaukta tipa pensiju sistēmu nostiprināšanos Eiropā (Whiteside, 2006:52). Kā nozīmīgākais secinājums tiek minēts fakts, ka šajā jaukta tipa modelī robeža starp privāto pensiju fondiem un valsts pensiju bija neskaidra, jo valsts bieži kalpoja kā garantētājs privātajos pensiju fondos, kā rezultātā privāto pensiju fondi tika savadabīgā veidā iekļauti valsts sociālās politikas instrumentu klāstā (Whiteside, 2006:53).
…
