-
Filosofijas vēsture
1. I. Kanta dzīve un darbība. Galvenie darbi.
Interesantu biogrāfiju par Kantu būtu grūti uzrakstīt, jo tā nav diezko krāšņa. Butībā Kanta dzīvi izsaka pretstati:
pretstati starp vienmuļo dzīvi un garīgās sistēmas niansēto raksturu
personiskās dzīves vienkāršību un mēģinājumu izskaidrot cilvēka esamības noslēpumu ar universālu cilvēku domāšanas un rīcības likumu palīdzību
starp ikdienas dzīves nesatricināmību un radikālo pavērsienu domāšanā.
Dzimis 1724. gada 22. Aprīlī viens no 9 vienkārša seglinieka (Johans Georgs) bērniem. Jau kopš bērnības vāja veselība. (Ģimenē uzauga 3 māsas & vel brālis, ar māsām nezkāpēc nesarunājās 25 gadus, lai gan viņas dzīvoja netālu, jaunākais brālis apmeklēja Kanta lekcijas, bet pēc studijām aizbrauca uz LV & neatgriezās). Liela ietekme bijusi viņa mātei, kuru Kants ļoti cienījis. Viņa (Regīna Doroteja) bijusi neizglītota vācu sieviete, kurai , kā norāda laikabiedri, piemitusi “iedzimta gudrība”. Ģimene nav bijusi bagāta.
Visu mūžu pavadījis vienā pilsētā – Kēnigsbērgā. Beidzis Kēnigsbergas universitāti un vairākus gadus strādājis par mājskolotāju un vēlāk par privātdocentu šajā universitātē, tomēr bez pastāvīga atalgojuma. Sāk strādāt par Kēnigsbergas pils bibliotekāra palīgu, lai piepelnītos. Vēlāk kļūst par K-bergas universitātes metafizikas un loģikas profesoru (sava katedra). 18 gs beigās Kantu jau zin visā Eiropā. Līdz ar slavu nāk darba piedāvājumi. Interesants fakts, ka Kantu aicina ieņemt profesora vietu Jelgavas akadēmijā, tomēr Kants to noraidīja. Kants bijis vientuļš – viņam nav bijuši draugi. Nav arī bijis precējies (lai gan jaunībā 2 reizes mēģinājis). Kants bijis ļoti punktuāls – strikts dienas režīms.
Kanta filosofisko uzskatu attīstību var iedalīt 2 periodos:
1.līdz 70.gadu sākumam – Kants mēģina risināt filozofiskas problēmas: jaut par esamību, dabas filozofijas, reliģijas filozofijas, ētikas, loģikas jaut, pamatojoties uz pārliecību, ka filozofiju iespējams izstrādāt un pamatot kā teorētisku spekulatīvu zinātni, t.i. nepievēršoties pieredzes datiem
2.no 70.gadu sākuma – Kants mēģina stingri nodalīt parādības no lietām, kādas tās pastāv pašas par sevi, no “lietām par sevi”; šīs pēdējās, Kantaprāt, nevar būt dotas pieredzē. Kants mēģināja pierādīt, ka lietas pašas par sevi ir neizzināmas, ka mēs izzinām tikai “parādības” jeb to veidu, kā šīs “lietas par sevi” iedarbojas uz mums. Šajā periodā Kants pētīja dažādu izziņas funkciju sastāvu, izcelšanos un robežas. Šajā periodā izveidotā mācība – agnosticisma mācība, ko pats Kants nosauca par “prāta kritiku”.…
I. Kants (eksāmena jautājumi) 1. I. Kanta dzīve un darbība. Galvenie darbi. 2. I. Kants un Baltija. 3. I. Kanta filosofiskās darbības laika garīgās situācijas raksturojums. 4. I. Kanta “pirmskritiskā” perioda filosofija. 5. Transcendentālfilosofijas iecere un uzdevumi. 6. Analītiskie un sintētiskie spriedumi. 7. Kā iespējama tīrā matemātika, tīrā dabaszinātne un metafizika kā zinātne? 8. Transcendentālā elementu mācība. Laika un telpas problēma. 9. Transcendentālā analītika. Vispārējā un transcendentālā loģika. 10. Spriedumu un kategoriju tabula. 11. Transcendentālā apercepcija. 12. Tīrās sapratnes shematisms. 13. Tīrās sapratnes pamatprincipi. 14. Iedalījums fenomenos un nūmenos. 15. Transcendentālā dialektika. Psiholoģiskā, kosmoloģiskā un teoloģiskā ideja. 16. Antinomijas un paraloģismi. 17. Tīrā prāta kritikas metodes mācība. Tīrā prāta disciplīna, kanons, arhitektonika un tīrā prāta vēsture. 18. Prāta tīrā lietojuma augstākais mērķis. Augstākā labuma ideāls kā tīrā prāta augstākā mērķa noteicējpamats. No J. G. Fihtes zinātnes mācības līdz G. V. F. Hēgeļa "Gara fenomenoloģijai" 1. Johana Gotlība Fihtes filosofisko meklējumu galvenie posmi (svarīgākie darbi, Jēnas posms, Berlīnes posms, svarīgākās filosofiskās figūras Fihtes filosofijas attīstībā). 2. Fihtes zinātnes mācība I (1794). Zinātnes mācība šaurākā nozīmē: sevis apziņa kā intelektuālais vērojums un rīcība (Tathandlung); absolūtais es, ne-es, nošķīrums starp es un ne-es. 3. Fihtes zinātnes mācība II (1804): Absolūts. 4. Fihtes darba “Cilvēka sūtība” galvenās domas. Cilvēks ceļā no šaubām caur zināšanām pie ticības? 5. Frīdriha Vilhelma Jozefa Šellinga filosofijas galvenie posmi. 6. Šellinga transcendentālais ideālisms: identitātes filosofija. 7. Šellinga vēlīnā filosofija: cilvēka brīvība un teosofija; pozitīvā filosofija (mitoloģijas filosofija, Atklāsmes filosofija). 8. Hēgeļa dzīves un filosofijas galvenie posmi. 9. Agrīnais Hēgelis: Bernes, Frankfurtes, Jēnas uzmetumi, darba “Diference starp Fihtes un Šellinga filosofijas sistēmām” galvenās idejas. Hēgelis ceļā pie “Gara fenomenoloģijas”. Hēgelis, Šopenhauers, Nīče 1) Kā saprast Hēgeļa filozofiju kā zinātni par zinātņu sistēmu? (Hēgeļa "Filozofijas zinātņu enciklopēdija") 2) Dialektika. Kā izprast sintēzi, kas sevī apvieno tēzi un antitēzi? Refleksijas loma Hēgeļa filozofijā. 1. Priekšstata (idejas/reprezentācijas) un lietas par sevi nošķīrums Šopenhauera darbā "Pasaule kā griba un priekšstats" (skat. 2. nodaļu). Priekšstata īpašības iepretim lietas par sevi īpašībām. Subjektīvais (filozofiskais) un objektīvais (zinātniskais) skatījums: "īstens" izskaidrojums un izskaidrojums, atsaucoties uz cēlonību. 2. Šopenhauera estētikas koncepcija: estētiskais pārdzīvojums kā tuvošanās "platoniskām" idejām (vispārīgām lietu sugām). Šopenhauera ētika: egoisms ("gribēšana") un askēze, dzīvotgribas noliegums, "glābšana". 3. Nīče kā klasiskās filozofijas pamatprincipu dekonstruētājs: perspektīvisms (komentēt izteikumu "Faktu nav, ir tikai interpretācijas"), vērtību pārvērtēšana, mūžīgā atgriešanās, varasgriba, pārcilvēks. 4. Nīčes dzīve un darbi, to galvenās idejas. Nīčes ietekme uz mūsdienu filozofijas virzieniem: psihoanalīze, eksistenciālisms, Mišels Fuko u.c. (pēc izvēles raksturot vienu ietekmes sfēru).
