7.-6. gs. senajā Grieķijā uz folkloras pamata veidojās liriskā dzeja.
Lirikas rašanās ir vēsturisku apstākļu nosacīta; tā sakrīt ar ģints iekārtas galīgu sabrukumu, ar pilsētu- valstu nostiprināšanos un izveidi, ar antagonisma pastiprināšanos starp dzimts aristokrātiju un demokrātiju.
Politiskās pretrunas 6. gs. sasniedza tādu asumu, ka aristokrātijai vajadzēja piekāpties un piekrist agrārai reformai. Atēnas šādu reformu realizēja Solons. Solons aizliedza par parādiem pārdot verdzībā, aizliedza ieķīlāt zemi un atviegloja parādu nastu, ieveda arī īpašuma cenzu, un tas deva politiskas tiesības visiem pilsoņiem samērā ar viņu ienākumu. Politiskās tiesībās tātad ieguva arī tirgotāji un amatnieki.
Svarīga nozīme Atēnās un citās pilsētās bija tirānijai — šim pārejas posmam no aristokrātiskās iekārtas uz demokrātisko. Tā Atēnās sāka valdīt tauta.
Tieši 7.-6. gs. sāka attīstīties lirika.
Tai raksturīgas mazās formas, kas ļoti piemērotas aktuālu jautājumu iztirzāšanai.
Tautu neinteresēja vairs garie episkie vēstījumi par pagātni, vajadzēja runāt par tagadni; politiskā dzīve bija tik intensīva, ka aizrāva visus.
Veidojās jauna kolektīva apziņa — poles apziņa; attīstījās arī indivīda īpatnība, indivīda pašapziņa.…
