Klasicisms (fr. calssicisme, lat. classicus - "parauga", "pirmšķirīgs") ar jaunu sparu atdzima Francijā 18. gadsimta beigās, kad paši mākslinieki sāka noliegt rokoko kā pārmērību mākslu, pārmeta tai novēršanos no dabas, samākslotību.17.gadsimta ievērojamākais klasicisma pārstāvis bija Nikolā Pusēns. Savukārt par 18. gadsimta klasicisma mākslas ievērojamāko meistaru dēvēja Antuānu Vato. Klasicisma izveidojās mijiedarbībā ar baroka stilu laikā, kad notika pāreja no feodālās iekārtas uz kapitālistisko, un tā principos atspoguļojas gan absolūtās monarhijas kultūras tendences, gan topošās buržuāziskās uzskati. Par klasicisma pamatprincipu kļūst racionālisms (saprātīgums), tas ir, literatūrai jābūt saprotamai un loģiskai (bez cilvēka jūtu izpaudumiem un kaislībām). Liela nozīme klasicisma attīstībā bija dabaszinātnēm, sevišķi matemātikai un mehānikai, ar kuru palīdzību centās izskaidrot norises dabā, cilvēkā un sabiedrībā; tāpēc klasicisma literatūra bieži šķiet samākslota, tēli mākslīgi konstruēti, tie nav cilvēki ar miesu un asinīm (kā tēloja renesanses kultūrā), tie ir pilnīgi tikuma vai netikuma iemiesojumi. …
