Cilvēka izpratne par Dievu gan Austrumos, gan Rietumos ir atkarīga no ticības uzskatiem, piemēram, islāma piekritēji uzskata, ka Allāhs ir kaut kas tik varens, ka to nevar ne iedomāties, ne attēlot. Pat viņu ticības pamatlicējs Muhameds, nonācis debesīs, nav redzējis Allāha seju. Līdz ar to Allāha gribu nevar pat nojaust. Taču Rietumos katram cilvēkam Dievs ir sava izskata. Citam Dievs ir kā cilvēkveidīga būtne, bet citam – dzīvniekam līdzīgs, bet cits uzskata, ka pastāv nevis Dievs, bet gan kāds daudz augstāks spēks. Un šīs domas, manuprāt, ir personīgas, par kurām neviens nedrīgst ne nosodīt, ne ienīst, jo tā ir katra cilvēka individuāla izvēle, kam ticēt.
Pēc maniem uzskatiem, ir pierādījies tas, ka Austrumu un Rietumu tadīcijas ir atšķirīgas, jo Austrumi balstās un reliģiju un ticību Dievam, bet Rietumi uz mantiskām vērtībām un savas karjeras attīstību. Kā arī rietumu pasaulē tradīciju maiņa notiek ātrāk, bet Austrumu pasaulē tradīcijas ir noturīgākas. Neapšaubāmi, tradīcijas laiku gaitā mainās, bet tomēr dažas tradīcijas tiek padotas no paaudzes paaudzē. Un šī tradīciju ceļošana no laika uz laiku, manuprāt, ir atkarīga no katra cilvēka. Jo ta taču ir katra personīga izvēle, vai nodot savas tradīcijas tālāk saviem bērniem, vai nē. Tādējādi Rietumi un Austrumi bija, ir un būs kā divas atšķirīgas pasaules.
…
