Kā apgalvo Henrijs Kisindžers, ka neviena no iesaistītājām konfliktā valstīm nevarēja paskaidrot nedz savus mērķus, nedz politiskus uzdevumus, kurus varētu risināt šīs karš.1 Krievija pamatoja savu pievienošanos Francijai pret Vāciju ar iespēju sadalīt to mazās valstiņās, tādējādi panākot tās sagraušanu. Toties tā jau sāka apzināties sava senā sapņa – Dardaneļu iekarošanas bezjēdzību, mērķi, kas nebūtu attaisnojams, jo īstenībā neatnestu nekādu īpašu labumu vai perspektīvu. Tikpat ambiciozi mērķi bija Vācijas impērijai, kas tiecās pēc ekonomiskās, politiskās un militārās hegemonijas kontinentā, kā arī, iesaistoties cīņā par kolonijām vēl 19.gs. beigās, izsākās par vienlīdzīgām tiesībām pār Lielbritānijas, Francijas, Beļģijas, Nīderlandes un Portugāles koloniāliem īpašumiem. Toties tā par Antantes izveidošanas mērķi uzskatīja Vācijas varenības vājināšanu.
1913. gadā Vācijas kanclers Bētmans-Holvēgs apzinājās, kas Vācijai nebija īsta mērķa, kāpēc visi ir jāiznīcina, kāpēc jāstājas visiem ceļā, bet nevienu ar to nenovājinot.2 …
