Cilvēka dzīves ceļš sākas jau pašā šūpulī. Pirmajās dienās mazais cilvēciņš uzsāk savu dzīvi kā indivīds, jo pagaidām viņu no citiem mazuļiem atšķir tikai dažas ārējās pazīmes un varbūt jau dažas fizioloģiskās, kā zems/augsts brēciena tembrs vai jau daži mati uz galvas. Pamazām sākot izšķirt ģimeni, svešiniekus, materiālas un nemateriālas lietas un aptverot to, kā „lietas darbojas”, bērns sāk aptvert vārda un darba vai nedarba spēku. Varam droši jau runāt par individualitāti tad, kad mazais Jānītis veikalā krīt uz zemes un, kliegdams, brēkdams rausta mammu aiz brunčiem, un saka, ka nekur tālāk neies, ja nedabūs tieši to mantu, ko viņš ir iekārojis. Tomēr visgrūtākais un garākais ceļš, kas katram cilvēkam var būt ļoti individuāls, ir ceļš uz sevis apzināšanu un parādīšanu citiem sevi kā personību. Personības virzību tieši ietekmē audzināšana, kas var būt atkarīga gan no sabiedrības (ģimenes attiecību modelis, statuss sabiedrībā, draugi, reliģija, politiskā situācija un pārliecība, masu mediji u.c.), gan no apkārtējās vides (vide kādā cilvēks aug, uzturas, materiālā labklājība).…
