GPS jeb Globālā pozicionēšanas sistēmu izveidoja aizsardzības departaments 1960-jos gados ar galveno mērķi apmierināt militārās navigācijas vajadzības. Otrs mērķis bija nodrošināt atsevišķus, mazāk precīzus signālus gan militārām, gan civilām vajadzībām. GPS satelītu zvaigznājs paplašinājās un visbeidzot noslēdzās 1993.gadā ar 24 mākslīgiem zemes pavadoņiem.
GPS tagad izmanto pozicionēšanai, navigācijai, gan civilos un komerciālos nolūkos saistībā ar aviāciju, jūras sakariem, atpūtā, zemes transportā, kartografēšanā, mērīšanā un ģeodēzijā, zinātniskos pētījumos, laika noteikšanā, telekomunikācijām un kosmosa kuģos.
GPS pirmie sāka izmantot armiju pārstāvji, pēc tam transporta kompānijas, un pēdējo gadu laikā arī vienkāršiem mirstīgiem tiek piedāvātas GPS iekārtas. Tās lieti noder ceļotājiem, jo, apvienojot GPS ar kartēm, apmaldīties nezināmā vietā gandrīz nav iespējams.
Amerikāņu globālā satelītu navigācijas sistēma GPS sastāv no trim pamatelementiem: orbitālā grupējuma – mākslīgiem zemes pavadoņiem, vadības kompleksa – galvenajām stacijām uz zemes un lietotāja aparatūras – GPS iekārtām. Optimālajā konfigurācijā GPS ir nepieciešami 24 mākslīgie Zemes pavadoņi, kas riņķo ap Zemi sešās plaknēs 55 grādu leņķī pret ekvatoru. Katras orbītas attālums no Zemes ir apmēram 20 tūkstoši kilometru, un pilnu apgriezienu pavadonis izdara aptuveni 12 stundās1. Rezultātā jebkurā diennakts laikā gandrīz katrs Zemes punkts ir vismaz piecu, bet bieži arī vairāk satelītu tiešas redzamības robežās.…
