“Jauni avoti” ir pirmais romāns no tā sauktā “Robežnieku cikla”, pirmās latviešu literatūras epopejas, kurā autors atklājas kā Balzaka un Zolā rakstības principu sekotājs, gan ar dažām marksisma viestām korekcijām. Zināmā mērā romāns ir programmatisks visai Upīša daiļradei. Tajā, izsekojot Robežnieku dzimtas likteņiem, mēģināts ieraudzīt un analizēt laikmetu un sabiedrību. Personība ir nenozīmīga pasaules daļa, kas pilnībā atkarīga no tiem procesiem, kas noris sabiedrībā. Personības galvenais uzdevums ir iekļauties tajās norisēs, kuras autors vērtē kā “pozitīvas”, t. i., revolucionārajā cīņā. Un, ja tā to nespēj, prozas likumi prasa viņu fiziski vai garīgi iznīcināt. Derīgāka, protams, ir morāla iznīcināšana, ko lieliski pieprata Upīts, tādējādi sniedzot pamācošu piemēru lasītājam. Šādā prozā kā sižeta virzītājspēks darbojas “jaunā” un “vecā” pretstatījums. “Jaunos avotos” darbība noris gadsimtu mijā; romānā vēstīts par vecās patriarhālās saimniecības sairumu un revolucionārās apziņas dzimšanu jaunajā paaudzē. …
