Katras valsts pārvalde balstās uz kāda veida politisko sistēmu, kas nosaka, kādas valstiskās institūcijas darbojas tajā, to pilnvaras un pienākumi, raksturo varas pārstāvju attiecību ar valsts iedzīvotājiem. Balstoties uz vēsturiskiem datiem, var minēt vairākas politiskās sistēmas, kas bija kādreiz realizetas.
Neskatoties uz to atšķirībām, pastāv noteiktas politiskās iekārtas iezīmes, kuras piemīt katrai iekārtai. R.Arons (Р.Арон) grāmatā “Demokrātija un totalitārisms” (“Демократия и тоталитаризм”) runā par trīm pamatiezīmēm1, kas ir saistītas ar funkcijām, kuras pilda valsts vienā vai otrā sistēmā.
Pirmkārt, tā ir administratīvā funkcija - valstij ir jānodrošina tās iedzīvotājiem dzīvi mierā, aizsargājot no ārpus valsts esošajiem draudiem. Tādā veidā valsts uzņemas atbildību par saviem iedzīvotājiem, neskatoties uz to, vai tās iekārta ir demokrātiskā, totalitārā vai autoritārā.
Otrkārt, politiskā sistēma nav iedomājama bez augstākās varas īstenošanas, kuras mērķi R.Arons norāda, atsaucoties uz Maksu Vēberu (Max Weber): “Nepieciešamība pēc monopolijas uz likumīgu spēka izmantošanu”2. Pat ja tā ir demokrātiskā valsts, un suverēnā vara pēc konstitūcijas pieder tautai, valstisko institūciju locekļu mērķis ir izdot likumus, kuri pēc savas būtības ir ierobežošanas noteikumi. Lai tiktu īstenota pirmā funkcija, ir nepieciešams, lai valstī darbotos kopīgā likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas sistēma. …
