Esamība ir viens no sarežģītākajiem konceptiem Rietumu filosofijā. Raksturīgi, ka filosofija meklē atbildi ne tikai uz jautājumu: kas ir esamība, bet arī uz jautājumu: kā iespējams to domāt?
Pirmais Rietumu filosofijā esamības apjēgumu ievieš Parmenīds, kas postulē domāšanas un esamības identitāti, jeb arī esamība ir tas, ko var domāt, bet neesamību nevar, tāpēc tās arī nemaz nav. Šeit esamība tiek traktēta kā nemainīga un konstanta.
Ar otru sengrieķu domātāju iesākas nedaudz citāda esamības izpratne. Hērakleits nosaka esamību kā mūžīgās apmaiņas simbolu, kuru nevar aptvert cilvēks, bet tikai Logoss.
Principā abu domātāju izpratnes par esamību ir vienotas pašā būtībā – esamība ir nemainīga un nav relatīva, vai tā mainās savā ārējā veidolā, vai nē, tā tāpat paliek Viena.
Rodas otrs esamības izpratnes modelis, kurā starp domāšanu un esamību nostājas pastarpinājums – jēdziens. Šajā otrajā modelī filosofija vairāk pievēršas cilvēka spējām, domāšanas nosacījumiem, izziņas procesam nekā esamībai. Sokrats akcentē pašapziņu kā vienīgo, cilvēkam pieejamo esamību, viņš parāda, ka esamība saistās ar jābūtību. Bet jābūtība, savukārt, ienes esamības izpratnē absolūta dimensiju.…
