Romāns sarakstīts 1967. gadā, cenzūras aizlieguma dēļ publicēts 1986. gadā. Tas ir romāns koncepcija (tāpat kā «Izmeklētājs», «Būris», «Saucēja balss», «Poligons»). Bezmiegs - tēls, simbols ar daudzslāņainu semantiku. Liela nozīme romānā ir laikam. Turklāt laiks ir sapludināts: tagadne mijas ar senu vai vēl senāku pagātni. Tas nosaka romāna kompozīciju. I daļa - «Septiņas spoku stundas», «Septiņas gaiļu stundas»; II daļa - «Četrpadsmit monologi naktī»; III dala - «Septiņas krēslas stundas» ,«Septiņi saullēkti». Galvenais varonis Eduards Dārziņš mokās ar bezmiegu. Kāpēc? Miegu kliedē domas par savu vietu zem saules, dzīves jēgu, par tuvinieku likteni, par savas tautas un cilvēces likteni. Eduards Dārziņš ir atradenis. Nav zināma ne viņa tautība, ne sociālā, ne reliģiskā piederība. Viņu uzaudzinājis kārtīgs amatnieks Dārziņa kungs. Eduards Dārziņš ir ekonomists kādā institūtā, dzīvo audžuvecāku bijušā dzīvokļa vienā istabā, kārtīgi iet uz darbu, mīl Ulriku, bet negrib precēties. [1]…
