Tā kā pārējās valstis arī ir pievienojušās Lisabonas līgumam, tām ir pienākums attīstīties. Liberalizācijas ziņā tas notiek veiksmīgi, bet mazāk veiksmīgi nodarbinātībā un sociālajā iekļaušanā. Jaunajām dalībvalstīm ir grūtības samazināt bezdarba līmeni, tāpēc kopumā bezdarba līmenis ES palielinās.
Jaunās dalībvalstis sagādā lētu darba spēku vecajām dalībvalstīm, kas tiek uzskatīts par draudu vietējam darba tirgum. Tāpēc vecās dalībvalstis ir noteikušas ierobežojumus.
Pievienošanās eirozonai – Eiro ieviešana.
Atšķirībā, piemēram, no Anglijas, jaunajām dalībvalstīm nav iespējas atteikties no Eiro ieviešanas. Tika paredzēts, ka Eiro ieviešana var sākties ar 2006. gadu, bet tā kā inflācija ir par augstu, tas tiek atlikts. Pamatojot, ka tādējādi būs vieglāk sadarboties ar partneriem ekonomikā.
Vēl viena jauno dalībvalstu problēma ir inflācija. Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, inflācijai nevajadzētu pārsniegt 1.5%, kas jaunajās dalībvalstīs pašlaik ir augstāks. Uz 2003. gadu tikai Dānija, Zviedrija, Spānija un Lielbritānija iekļāvās pieļaujamā normā – 1,5%. Taču tik un tā jaunajām dalībvalstīm sagādās vairāk grūtību likumdošanas piemērošana ikdienā nevis lielos vilcienos, jo tai vēl nav prakses un iemaņu. Problēmas sagādā arī administrācija, kurā ir jāinvestē vairāk naudas, lai tā veiksmīgāk darbotos. Nepieciešams uzlabot ierēdņu izglītības līmeni, algu sistēmu, lai būtu motivācija strādāt.
…
