-
Vācu klasiskā filosofija
Katram filozofam ir savs skatījums uz dzīvi un apkārtējām lietām, jo katrs filozofs ieņem savu pozīciju un stilu filozofijā, viņam ir savs pasaules un filozofijas apjēgums, kuram ir savas īpatnības, un ko viņš cenšas pierādīt un aizstāvēt, šajā gadījumā tā ir apgaismība.
Klasisko vācu filozofiju pārstāv vairākas ievērojamas personības: Ludvigs Fejerbahs – vācu filozofs, materiālists un ateists, protams, nevar piemirst arī Hēgeli – vācu filozofu, objektīvā ideālisma pārstāvi, taču vispazīstamākais klasiskajā vācu filozofijā ir Imanuels Kants. Viņš savā darbā „Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?” ir teicis, ka „Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ.” Kants uzskata, ka šī nepilngadība ir aizbildinājums tam, lai cilvēks pats nepieņemtu radikālus risinājumus un nedomātu par nopietnām lietām, kuras būtiski varētu mainīt viņa paša dzīvi un līdzi pastāvošo cilvēku dzīves.…
I. Kanta „Tīrā prāta kritika”. Hēgeļa gara filozofija. Klasisko vācu filozofiju pārstāv vairākas ievērojamas personības: Ludvigs Fejerbahs – vācu filozofs, materiālists un ateists, protams, nevar piemirst arī Hēgeli – vācu filozofu, objektīvā ideālisma pārstāvi, taču vispazīstamākais klasiskajā vācu filozofijā ir Imanuels Kants. Viņš savā darbā „Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?” ir teicis, ka „Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ.” Kants uzskata, ka šī nepilngadība ir aizbildinājums tam, lai cilvēks pats nepieņemtu radikālus risinājumus un nedomātu par nopietnām lietām, kuras būtiski varētu mainīt viņa paša dzīvi un līdzi pastāvošo cilvēku dzīves. Protams, laiks, kurā I. Kants dzīvoja (18. gadsimts) arī pirms tam ir raksturīgs ar to, ka tika aizliegta cilvēku prāta racionāla pielietošana, proti, tika aizliegts domāt, tādēļ apgaismība ir tas laikmets, kurā filozofs vai domātājs spēj justies brīvs, lai publiski izmantotu savu prātu, taču cilvēkam ir jāprot nošķirt prāta brīva publiska izmantošana un prāta privāta izmantošana, tātad cilvēkam, ir jānodala darba domas no domām, kas skar ģimeni, laimi, apkārtni un tamlīdzīgi.
