Lībieši ticēja pēcnāves dzīvei. Aizsauli viņi dēvēja par tuoi passouļ. Ir versija, ka lībieši šo pasauli iedomājās kaut kur ziemeļos, jo viņi savus mirušos apbedīja ar galvu uz ziemeļrietumiem, 12.-13.gs. pat uz ziemeļiem. Pāreju no šis pasaules uz aizsauli lībieši uzskatīja par ceļu, „dvēseļu ceļu” – jēngōd riek. Lībieši atdalīji miesu un dvēseli. Aizsaulē nonāk cilvēka dvēsele – jeng, bet tikai tad, ja cilvēka miesa tiek iznīcināta – aprakta vai sadedzināta. 10.-11. gs. apbedījumi lielākoties ir skeletkapi, bet vēlāk pieaug ugunskapu īpatsvars. To skaidro tādējādi, ka lībieši sāk uzskatīt, ka dvēsele ir ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem un lietām. Aprokot, lietas nesatrūd kā miesa, lai to dvēsele nonāktu aizsaulē, tās jāsadedzina. Lietas arī apzināti bojāja, piemēram, mirušā ieročus salieca vai iecirta tajos robus. Lībiešiem apbedījumos līdzi dotas gan lietas, kas apzīmē viņu sociālo stāvokli, jo aizsaulē tas būs tāds pats, gan lietas iztikai – arī ēdienu, tāpēc līdzi doti trauki un olas. Olas došanu kapā izskaidro arī ar to, ka ola simbolizē dzīvību. Vēl lībiešu apbedīšanas tradīcijās ietilpst arī ugunsriti – rituāli ugunskuri kapulaukā. Ogles ir atrastas gan sārtos, kur dedzināti mirušie, gan ugunskuros kapos. Ugunskuru vietas ir ieraktas zemē 50 cm dziļumā un 1m diametrā. Tajās atrod dažāda veida ziedojumu paliekas. Pastāv uzskats, ka tur dedzinātas arī mirušā lietas, lai atvairītos no ļauno spēku darbības.…
