Es atveru acis. Nevis ātri, bet lēnām, izbaudīdams katru šī burvīgā rīta mirkli. Īpaši nesteidzoties, pieceļos un nekavējoties atveru aizkarus, kas kā pelēki miglas vāli neganti aizsedz gaismu. Aiz loga starp ābeles košajiem ziediem dzirdu vasaras putnu dziesmas, un kaimiņu mājā ik pa laikam iekliedzamies gaili, kas lepni gozējas siltajā rīta saulītē. Tas uzmanīgi kā vanags pieskata vistu saimi. Katra no palaidnēm neprātīgi skraida pa pagalmu, meklēdama kādu gardāku graudu un īpaši vērīgs skatītājs pamanīs, ka pašā pagalma stūrī, cieši kopā saspiedušies, guļ seši mazi cālēni, kuri, noguruši pēc ilgās rotaļas, klusumā atpūšas. Es pasmaidu un jūtu, ka diena būs brīnišķīga. …
