Viena no galvenajām romāna vēstījuma īpatnībām ir laikmeta ainu, un vides apraksti, kur autors parāda tā laikmeta iezīmes. Cilvēki liekuļoja, lai izpelnītos apkārtējās sabiedrības cieņu. Nevienam nevarēja uzticēties, jo arī visa sabiedrība bija tāda pati, nevienu brīdi nevarēja būt drošs. Ne mazāk svarīga vēstījuma īpatnība ir varoņu detalizēts portretējums, ar kura palīdzību lasītājs var pilnā mērā iedomāties varoni „stāvam savā priekšā”. Autors attēlo varoņa izskatu un reizē arī rakstura tipiskākās īpatnības. Piemēram, romāna galvenās varones Rebekas izskata apraksts: „Rebeka bija sīka un trausla, bālu seju, iesarkaniem matiem, pastāvīgi nodurtu skatienu; kad viņa pacēla acis, tās šķita sevišķi lielas, neparastas un pievilcīgas..”
„Tā kā Amēlija nav varone, neredzu nekādu vajadzību viņu aprakstīt; baidos, ka deguns viāni bija nedaudz īsāks, nekā vēlams, vaigi labu tiesu apaļāki un sārtāki, nekā pieklātos varonei; taču seja ziedēja no veselības un lūpas – no smaidu svaiguma, un acīs mirdzēja visgaišākais, visneviltotākais dzīves prieks, protams, ja neskaita brīžus, kad tās pierisa asarām, un tas atgadījās visai bieži, jo mazā muļķīte bija gatava raudāt par beigtu kanārijputniņu (..)”
…
