Visi bērni sanākuši zālē.
Ieskrien KARLSONS, nomet savu čemodānu.
KARLSONS: Tad jūs būsiet tie policisti? (apskata bērnus). Jā, noteikti esat. Jūs tādi maziņi, visur varat ielīst un izokšķerēt. Es jūs atmaskoju, velciet vien formastērpus!
Skolotāja: Mēs neesam nekādi okšķeri, neesam arī nekādi policisti!
Skolotāja: Karlson, tu esi saaukstējies. Parādi savu pieri!
KARLSONS: Vai! (nobijies) Būšu ticis pie dakteriem! Ātrāk jābēg projām!
Skolotāja: Tu vari nomierināties? Apsēdies un pastāsti, kas noticis?
KARLSONS: It kā jūs nezinātu.....Esmu apzagts!
Skolotāja: Kā mēs to varējām zināt? Tu, Karlson, tā skrēji, ka nepamanīji, kas ir uzrakstīts uz durvīm? (Bērnudārzs)
KARLSONS: Vai tad tur bija kas rakstīts? (jautā bērniem)
…
