Es izvēlējos rakstīt šo domrakstu tieši par Spīdalu, jo viņa, manuprāt, otrs cienījamākais un
spēcīgākais (garīgā ziņā) eposa “Lāčplēsis” tēls tieši pēc Lāčplēša, to apliecina arī šāds citāts no
eposa: “Zinu ar, ka varu ļoti cienīt to, kas krīt un atkal uzceļas,- Tas gan stāvēs stingrāki uz kājām
nekā tas, kas vēl nav pakritis.” Šajā domrakstā centīšos pēc iespējas labāk raksturot gan Spīdalas
izskatu, gan arī raksturīgākās rakstura īpašības.
Spīdalas izskats, tāpat kā jau citu tēlu izskats eposā, ir diezgan maz pieminēts, galvenokārt
Spīdalas izskats redzams eposa sākumā, lūk, šādā citātā: “Rotājās gredzeniem, krellēm pie loga;
Jaunekle īsta skaistule bija, tumšbrūnām, zvēroti dedzīgām acīm.” Kā arī pieminēts Spīdalas
raganas veidols brīdī, kad Lāčplēsis viņu novēroja: “Viņa bij tērpusies uzvalkā melnā, kājās bij
autas zeltotas kurpes, vaļēji mati plīvoja gaisā, ugunim līdzīgas zvēroja acis, uzacis garās sniedzās
līdz zemei, rokā tā turēja burvekļu spieķi.”
Arī Spīdalas rakstura īpašības eposā atrodamas diezgan reti, jo Spīdala pieminēta tikai dažos
eposa dziedājumos, taču, manuprāt, ar to pietiek, lai spētu izprast Spīdalu.…
