Pēc 1919.gada 3.jūlijā noslēgtā Strazdumuižas pamiera noteikumiem sakautajiem vācu spēkiem nekavējoties bija jāpārtrauc jebkāda kara darbība, izņemot cīņu pret Padomju Krievijas bruņotajiem spēkiem, kā arī jāatstāj Rīga. Tika noteikts, ka arī pārējā Latvijas teritorija tuvākajā laikā ir jāatstāj. Šeit drīkstēja palikt tikai Baltvācu landesvērs, bet tas bija jāiekļauj Latvijas bruņoto spēku sastāvā.
Tā vietā, lai vācu armija atstātu Latvijas teritoriju, tā joprojām uzturējās Kurzemē un Zemgalē. Vēl jo vairāk – vācu spēku komandierim Baltijā Gustavam Ādolfam Joahimam Rīdigeram fon der Golcam pievienojās kņazs Pāvels Avālovs Bermonts, kurš bija nolēmis atjaunot cara varu Krievijā. Šim nolūkam viņš no Zalcvēdeles krievu karagūstekņu nometnes Vācijā bija sācis rekrutēt brīvprātīgos un izveidojis t.s. “Atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību”, kuru bija iecerējis veidot, kā jātnieku – ložmetējnieku vienību.1 Grāfa Kellera korpusam Kurzemē pievienojās šeit palikušās vācu daļas – Virgoliča korpuss, Vācu leģions, Dzelzsdivīzija, Dibiča brīvkorpuss un Plēves grupa.…
