Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās samērā nesen tikai 18.g.s. Termins ekonomika aizgūts no grieķu valodas vārda oikonomija, kas savukārt sastāv no diviem vārdiem: oikos-māja un nomos likums, kas nozīme māku pārvaldīt mājas saimniecību. Sengrieķu filozofs Aristotelis jau prata analizēt ekonomiskas parādības, kur galvenokārt ekonomika bija saistīta ar nepieciešamo dzīves ražošanu. Vēlāk pēc Aristoteļa darbiem sāka studēt A.Monkretjēns, kurš terminu oikonomija papildināja ar grieķu vārdu politeja, kas nozīme sabiedrisko iekārtu un tā radās termins politiskā eikonomija. Ar šādu nosaukumu izveidojas ekonomikas teorijas zinātne. Ekonomikas uzdevums ir pētīt saimnieciskās procesus visās ekonomiskajās sistēmas. Ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām. Katrām cilvēkam ir savas vajadzības, vēlmes, prioritātes, kas nav atkarīgs no cilvēka vecuma vai dzimuma, bet no viņas iespējas to dabūt vai vienkāršīgi no cilvēka ierobežotības pašlaik un šīs problēmas risināšana liek cilvēkiem domāt un rīkoties saimnieciski, lai iegūtu vislielāko labumu no ierobežotiem resursiem. Ekonomikā šādu rīcību sauc par ekonomisko domāšanu. Cilvēki saka vairāk domāt priekš kam viņiem ir tas vajadzīgs, no, ka ir viss atkarīgs, ka to var sasniegt, tātad ekonomika ir neparasts mehānisms, kas nodarbojas ar ekonomiskas teorijas jautājumiem .…
Ekonomikas priekšmets. Mikro un makroekonomika. Resursu ierobežotība. Alternatīvās izmaksas. Mikroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas dot zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības rīcību; tā ir mācība par individuāla tirgus darbību, pat to, kā tajā veidojas konkrētas preces un pakalpojuma cena, pārdevēja ieņēmumi un izdevumi, kā mainās nodarbināto skaits uzņēmumā vai nozarē. Piemēram: individuālā saimniecības nozare vai firma. Makroekonomika arī ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas dot zināšanas par cēloņsakarībām tautsaimniecības līmenī. Piemēram, par kopēju ienākumu, bezdarbu, vidējo cenu līmeni un inflāciju.
