Personifikācijas: „Krēsla sabiezēja” – kļuva tumšāks.
„Sarkanās asteres kvēloja” – ziedēja.
„Pilsēta cilājās nemierā” – daudz cilvēku, liels troksnis, visi kaut kur steidzas.
„Nāca nakts”- vēls vakars.
„Smagi krāca jūra” – skaļi šalca.
Personifikācijas un metaforas palīdz atklāt galvenā varoņa problēmas un pārdzīvojumus.
Aktualitāte: Domāju, ka tēma „Sievietēm nevajag pazaudēt cerību arī kara gados” ir aktuāla arī 21.gs., lai arī karš ir beidzies, cilvēkiem bieži pietrūkst cerības un ticības, tādēļ viņi padodas un domā, ka vairs nekas labs nenotiks. Protams, ir arī cilvēki, kas tāpat kā stāstā „Vientule” māte, kas turas pie šīs cerības un beigās viss izdodas, jo ir daudz dzirdēts par cilvēkiem, kuri izveseļojas no briesmīgām slimībām, jo viņi tic, ka var izveseļoties. Tādēļ, uzskatu, ka mums ir jāmācās no šiem cilvēkiem un arī jātic, ka labas lietas notiek arī, tad kad apstākļi liecina par pretējo.
…
